Par Tavs vārds

Tavs vārds ir ar personvārdiem saistīts dzejas projekts, kas aptver 1022 Latvijas vārdu kalendārā iekļautos vārdus. Šeit katrs, kas vēlas, var pievienot savus dzejoļus vārdiem, kuriem vēlas. Tā mēs kopā audzēsim dzīvu latviešu vārdu dzejas krājumu — ar cilvēkiem un vārdiem sirdī.

Projekts aizsākās 2025. gadā, kad Kristīnei radās ideja rakstīt dzejoļus, iesaistot personvārdus. Anita pievienojās, reizēm arī Andris. Sākotnēji dzejoļi tika publicēti Instagram, vēlāk arī Facebook. Kristīne ir sarakstījusi dzeju visiem vārdiem, Anita vēl nav tikusi galā ar visiem.

Tātad sākumā bija vārds, bet 2026. gadā Anita sāka domāt par projekta mājas lapas koncepciju un radās Tavs vārds. Lai vizuāli padarītu projektu acij tīkamāku, tika izlemts vārdus saistīt tīklā. Pavisam mums te ir tūkstoš divdesmit divi latviešu vārdi no vārdadienu kalendāra. Tīkla pamatā ir poētiska, netverama dimensija, kas pamatojas uz to, ka vārds visa cita starpā ir arī sajūta. Tīkla pavedieni te nosaukti par vārdu toņiem.

Skaties, Auseklis un Spulga. Rīta zvaigzne un dzirkstele. Viens sakņojas baltu mitoloģijā, otrs — ikdienas valodā. Bet abi vedina domāt par brīdi, kad vēl esam tumsā, bet gaisma tuvojas. Vilnis un Banga. Abi ir saistīti ar ūdeni, bet Vilnis ir par vienu vilni, kas nāk un aiziet, Banga ir par spēku, kas ceļas no dziļuma un triecas pret krastu vai klinti. Abiem ir viens sākums, bet atšķirīgas izpausmes.

Nenoliedzami, ka tas, kā cilvēki sajūt vārdu, ir saistīts ar to, kā konkrētajā dienā mēs jūtamies, kas notiek, ko darījām, kādus personas jau pazīstam, vai ko esam dzirdējuši par kādu ar konkrēto vārdu. Reizēm ir ļoti grūti tikt vaļā no kādas vīzijas vai sajūtas saistītas ar konkrētu vārdu. Mēs šeit nestiprināsim stereotipus — gan jau lasītāji zina paši.

Tas, protams, nav nekas zinātnisks. Tā ir tīra poētiskā iztēle — veids, kā vārdus salikt tīklā. Tālāk ir ieskats tīkla pavedienos jeb vārdu toņos.

Gaismas toņi

Rīta zvaigzne

Auseklis, Austra, Ausma, Gaisma, Spulga, Spīdola, Dzirkstīte, Austrums, Saulcerīte

Varam teikt, ka esam tauta, kas vienmēr ir gaidījusi gaismu. Ziemas tumsā, kad saule parādās tikai uz dažām stundām, rīta zvaigzne — Auseklis — bija vēstnesis, ka nakts nebūs mūžīga. Latviešu mitoloģijā Auseklis ir debess spīdeklis, kas parādās pirms saules, — viņš ir tas, kas nāk un saka: vēl nedaudz, vēl nedaudz.

Šajā tonī ir vārdi, kas nes sevī tieši šo brīdi. Ne pašu sauli — tā ir cits tonis. Ne zvaigžņu tālumu — arī tas ir cits. Bet to trauslo, īso momentu, kad tumsa vēl ir, bet tu jau zini, ka tā beigsies. Spulga ir dzirkstele — viena vienīga uguns lāse tumsā. Spīdola ir Raiņa Uguns un nakts varone, kas spīd, lai citi redzētu ceļu.

Šie vārdi ir par cerību tās vistīrākajā formā — ne par pārliecību, ka viss būs labi, bet par to mazu, neizskaidrojamo sajūtu, ka tumsa nav viss, kas ir.

Saules zelts

Saule, Saulvedis, Solvita, Solvija, Solveiga, Saulis

Ja Rīta zvaigzne ir solījums, tad Saules zelts ir izpildījums. Tā ir pilna, briedusi gaisma, kas sasilda istabu, izžāvē sienu, liek kaķim saritināties uz palodzes. Latvieši Sauli vienmēr ir uztvēruši personīgi — tā nav astronomisks objekts, tā ir māte, kas brauc pa debesīm zelta ratos. Latviešu dainās Saule ir viena no visvairāk pieminētajām būtnēm — viņa ir tā, kas raugās no augšas un visu redz.

Saulvedis — saules vedējs, zinātājs. Tas, kurš zina, kur saule iet vakarā un no kurienes nāk rītā. Solveiga — skandināvu vārds, kas nozīmē saules ceļu. Solvita — saules dzīvība. Šie vārdi nerunā par gaismu kā fizisku parādību. Tie runā par gaismu kā barību — par to, bez kā nekas neaug.

Zvaigžņu tālums

Stella, Astra, Astrīda, Aelita, Kintija

Šie vārdi ir citādi nekā pārējie gaismas vārdi. Tie nerunā par gaismu, kas sasilda vai modina. Tie runā par gaismu, kas ir tik tālu, ka tu to nekad nesasniegsi. Zvaigzne ir skaista tieši tāpēc, ka tā ir nesasniedzama.

Stella — latīņu vārds, kas nozīmē vienkārši „zvaigzne”. Astra — grieķu forma ar to pašu nozīmi. Aelita — vārds, ko Aleksejs Tolstojs izdomāja savam romānam par ceļojumu uz Marsu. Zvaigžņu gaisma, kas nāk no citas pasaules. Kintija — Artemīdas epitets, no Kinta kalna Delosas salā, kur saskaņā ar grieķu mītu piedzima mēness dieviete.

Šis tonis ir par ilgām — par vēlmi sasniegt kaut ko, kas vienmēr paliks tālāk nekā tava roka.

Mirdzošais spogulis

Mirdza, Vizma, Zaiga, Lāsma, Elīna, Liene, Ilona, Nora, Svetlana, Bērtulis

Ne visa gaisma nāk no avota. Daudz gaismas ir atstarotā — tā, kas atnāk no kaut kā cita un iekrāsojas tajā, no kā atstarojas. Saule uz ūdens ir citāda nekā saule uz sniega. Mēness gaisma ir saules gaisma, kas atstarojusies no akmens kosmosā.

Mirdza — mirdzēt, vizēt. Vizma — vizēt, laistīties. Zaiga — zaigot, mirdzēt kā dimants. Lāsma — iespējams saistīts ar laistīšanos, mirdzēšanu. Šie vārdi nav par gaismas avotu — tie ir par virsmu, kas gaismu saņem un atdod tālāk.

Elīna un Liene — abi nāk no grieķu Helēna, kas nozīmē lāpu, gaismu. Bet latviskotie varianti ir maigāki, apaļāki — gaisma, kas ir pārvērtusies, izsijājusies caur latviešu mēli. Svetlana — slāvu vārds ar to pašu ideju: gaišā. Katrs no šiem vārdiem ir spogulis, kas uztver gaismu un atdod to savā veidā.

Uguns toņi

Kalēja liesma

Liesma, Kalvis, Ignats, Gunis, Dzirkstīte

Šī nav uguns, kas silda. Šī ir uguns, kas pārveido. Kalēja uguns ir tā, kurā metāls kļūst šķidrs un ļauj sevi veidot. Tā ir uguns, kas prasa darbu — tu nevari vienkārši sēdēt un skatīties. Tev ir jātur āmurs, jātur knaibles, jāzina, kad dzelzs ir gatava.

Latvieši Kalvi vienmēr ir cienījuši kā cilvēku, kas saprot matēriju — kas zina, kā lietas ir uzbūvētas no iekšpuses. Kalēja darbnīca ciemā bija vieta, kur uguns dega visu dienu, visu gadu. Liesma — tieša nozīme, uguns mēle. Ignats — no latīņu ignis, uguns.

Šis tonis ir par kaislību, kas nav tukša — par enerģiju, kas rada kaut ko. Par uguni, kas pēc sevis atstāj ne pelnus, bet formu.

Jāņu ugunskurs

Jānis, Līga, Ziedonis, Maija

Šī ir pavisam cita uguns. Jāņu ugunskurs nedeg, lai kaut ko radītu vai iznīcinātu. Viņš deg, lai ap viņu pulcētos cilvēki. Tā ir uguns kā centrs — kā iemesls būt kopā.

Jāņu nakts ir visilgākā nakts Latvijā — ne visilgākā tumsā, bet visilgākā gaismā. 23. jūnija vakarā saule gandrīz nenoriet, un cilvēki iet ārā, pīta ozolzaru vainagus, dzied Līgo dziesmas, lec pāri ugunskuram. Jānis un Līga ir nedalāms pāris — viņi pastāv kopā kalendārā kā divi blakus esoši datumi, kas kopā veido vienu veselu.

Ziedonis — ziedu laiks, maija sākums, kad viss sāk ziedēt. Maija — mēnesis, kas nes sev līdzi siltumu. Šie četri vārdi ir par vasaras saulgriežu prieku — par to, ka gaisma ir, un tā ir kopīga.

Ūdens toņi

Jūras vilnis

Vilnis, Banga, Laine, Marina, Undīne

Latvija ir jūras zeme. Gandrīz pieci simti kilometru piekrastes — no Nīcas līdz Ainažiem. Jūra latviešiem nav eksotika — tā ir ikdiena, darbs, risks un brīvība. Zvejnieki, kas izbrauca un dažreiz neatgriezās.

Vilnis ir viens vilnis. Viens konkrēts, noteikts, kas nāk un aiziet. Banga ir lielāka — tā ir spēka izpausme, siena, kas ceļas no dziļuma. Laine ir mazais vilnītis — maigāks, spēlīgāks. Marina — latīņu vārds, jūras meita. Undīne — ūdens gars no ģermāņu mitoloģijas, būtne, kas dzīvo starp divām pasaulēm.

Šis tonis ir par brīvību. Par plašumu, kas var būt gan skaists, gan bīstams. Par to, ka jūra nekad neatkārtojas.

Dzintara krasts

Dzintars, Dzintra, Dzintara, Dzinta, Pērle, Kaija

Dzintars ir Baltijas zelts — fosilizēta koku sveķi, kas ir miljoniem gadu veca. Kad jūra pēc vētras izmet dzintaru uz krasta, tas ir kā dāvana no laika dziļuma. Latvieši dzintaru ir valkājuši kā rotaslietu, lietojuši apmaiņas darījumos, un uzskatījuši par aizsardzības akmeni.

Pērle ir cits jūras dārgums — tā veidojas gliemežnīcas iekšpusē, kad gliemene apaudzē svešķermeni ar perlamutru. Sāpes, kas kļūst par skaistumu. Kaija — jūras putns, kas vienmēr ir starp jūru un zemi, starp ūdeni un gaisu.

Šis tonis ir par mantojumu. Par lietām, ko jūra — laiks, vēsture, daba — izmet krastā, un tu tās pacel un saproti, ka tās ir tavas.

Zemes toņi

Zemes māte

Māra, Pēteris, Ādams, Jurģis, Juris, Marta, Gatis, Tatjana, Antons un daudzi citi

Šis ir plaši izplatīts tonis — un tas ir loģiski. Latvieši ir bijuši zemnieku tauta gadsimtiem ilgi. Zeme bija un ir viss — barība, mājas, identitāte. Māra latviešu mitoloģijā ir zemes māte, kas rūpējas par visu, kas aug un dzīvo. Jurģu diena — 23. aprīlis — bija diena, kad sākās lauku darbi, kad gani pirmo reizi izdzina lopus.

Pēteris — no grieķu petros, klints. Ādams — no ebreju adamah, zeme, māls. Abi ir par zemi kā pamatu, kā pamatni, uz kuras stāv viss pārējais. Gatis — gans, lopkopis. Marta — saimniece, nama turētāja.

Šis tonis ir par cilvēkiem, kas stāv uz zemes abām kājām. Par stabilitāti, kas nav glamūrīga, bet bez kuras nekas nedarbojas. Par saknēm, kas ir dziļi zemē un nav redzamas, bet tur visu, kas ir augšā.

Meža biezoknis

Egle, Silvestrs, Alnis, Irbe, Zīle, Silva, Alvis, Alvīne, Elfrīda, Lauma, Taiga

Milzīgu Latvijas teritorijas daļu sedz mežs. Mežs latviešu kultūrā ir vieta ar savu klusumu, saviem iemītniekiem, kurus tu ne vienmēr redzi. Dainās mežs ir vieta, kur notiek pārvērtības — kur jaunieši pieaug, kur reizēm cilvēks atrod atbildi uz savu jautājumu.

Egle — mūžzaļais koks. Latviešu pasakā Egle ir sieviete, kas apprecēja Čūsku valdnieku un pārvērtās par koku. Alnis — briedis, meža valdnieks. Irbe — putns, kas staigā pa meža grīdu un vienmēr ir grūti pamanāms. Lauma — mitoloģiska būtne, kas dzīvo mežā un ūdens tuvumā. Laumas ir noslēpumainas — tās var palīdzēt, var arī apmānīt.

Šis tonis ir par noslēpumu. Par to, ka ne visu var izskaidrot, un dažreiz tas arī nav vajadzīgs. Par klusumu, kas nav tukšums, bet pilnība.

Ziedu pļava

Roze, Lilija, Magone, Gundega, Vizbulīte, Rūta, Viola, Vijolīte, Mētra, Īrisa, Ziedīte, Daiga

Latvijas vasarā pļavas zied tā, ka tu vari tajās gulēt un redzēt tikai debesis un ziedus. Katram ziedam ir sava vieta folklorā. Rūta — jaunavas zieds, tīrības simbols, ko meitenes lika vainagā. Magone — vasaras karsto dienu zieds, sarkans kā uguns, bet trausls kā papīrs. Vizbulīte — viens no pirmajiem pavasara ziediem, kas parādās, kad sniegs vēl nav pilnībā nokusis. Gundega — dzeltena, maza, bet spilgta.

Lilija kristīgajā tradīcijā ir Jaunavas Marijas zieds — tīrības un nevainības simbols. Roze — universāls mīlestības simbols, bet arī sāpju: roze ir skaista, bet tai ir ērkšķi.

Šis tonis ir par to, kas ir skaists un nav mūžīgs. Par to, ka zieds zied nedēļu, varbūt divas — un tieši tāpēc tas ir dārgs.

Liepu aleja

Liepa, Laura, Linda, Tamāra, Ieva, Loreta

Koki nav kā ziedi — tie aug gadu desmitiem, simtiem. Liepa latviešu kultūrā ir svēts koks — zem liepas sprieda tiesas, zem liepas precējās, liepziedu tēju mēs dzērām un dzeram joprojām. Liepu alejas Latvijas muižās ir vecākas par jebkuru dzīvu cilvēku.

Laura — no latīņu laurus, lauru koks, ar kuru vainagoja uzvarētājus antīkajā Romā. Ieva — gan bībeliskais pirmais cilvēks, gan koks ar baltiem ziediem un rūgtām ogām. Tamāra — dateles palma no ebreju tradīcijas, tukšneša koks, kas dod ēnu un barību.

Šis tonis ir par ilgmūžību. Par lietām, kas aug lēnāk nekā cilvēka mūžs, un tāpēc savieno paaudzes.

Sezonas toņi

Pirmais sniegs

Sniedze, Pārsla, Sarma, Sarmīte, Sinilga

Latvijā pirmais sniegs parasti uzsnieg novembrī. Tas visbiežāk nepaliek, nokūst nākamajā dienā. Bet tas brīdis, kad no rīta paver aizkarus un viss ir balts… elpa apstājas un pasaule uz mirkli apklust.

Sniedze — sniegs kā cilvēks, kā klātbūtne. Pārsla — viena sniegpārsla, katra unikāla, katra ar savu kristāla struktūru, kas izkūst, tiklīdz tu to pacel. Sarma — ledus kristāli uz zāles un koku zariem rītā, kad temperatūra naktī ir nokritusies zem nulles. Skaistums, kas pastāv tikai dažas stundas.

Šis tonis ir par klusumu un tīrību. Par brīžiem, kad pasaule ir tik klusa, ka tu dzirdi savu elpu un savu domu.

Rudens vakars

Mārtiņš, Miķelis, Jumis, Velta, Velda, Rudīte, Ilgonis, Lolita, Melānija, Doloresa, Vaida

Latvijā rudens nav tikai gadalaiks — tas ir vesels kultūras slānis. Miķeļdiena (29. septembris) un Mārtiņdiena (10. novembris) ir divi stūrakmeņi latviešu kalendārā. Miķeļdienā beidzas vasaras darbi un sākas rudens — ievāc pēdējo ražu, norēķinās ar kalpiem. Mārtiņdienā sākas ziemas tumsa — ķekatas iet no mājas uz māju, dzied, velk bluķi un priecājas.

Jumis ir ražas dievība — dubultgrauds, divkāršais, simbols, kas nozīmē pārpilnību. Bet Jumja laiks ir arī beigu laiks — raža ir ievākta, un tagad nāk tumsa. Velta — veltījums, kaut kas atdots. Rudīte — rudens.

Šis tonis ir par pieņemšanu. Par to, ka lietas beidzas, un tā nav traģēdija, bet dabisks ritms. Par vakaru, kad tu sēdi pie loga un skaties, kā kļūst tumšs, un tas ir labi, jo viss notiek tā kā tas ir vienmēr bijis.

Pavasara dīgsts

Ieva, Ziedonis, Vizbulīte, Renāts, Renāte, Anastasija, Eva, Evita, Evija, Vivita, Daiga

Pavasaris Latvijā ir ilgi gaidīts — pēc pieciem mēnešiem tumšas, aukstas ziemas katrs zaļais asns ir notikums. Daiga ir dīgsts — pirmā zaļā šautra, kas izlaužas caur zemi. Vizbulīte — pavasara zieds, kas parādās vēl pirms pēdējais sniegs ir nokusis. Renāts un Renāte — no latīņu renatus, atdzimis. Anastasija — no grieķu anastasis, augšāmcelšanās.

Eva un Ieva — ebreju Ḥavvāh, kas nozīmē dzīvā, dzīvības devēja. Vivita — no latīņu vivus, dzīvs.

Šis tonis ir par ticību. Ne reliģiskā nozīmē, bet eksistenciālā — par ticību tam, ka pēc katra gala ir sākums. Ka zeme, kas izskatās mirusi, patiesībā tikai guļ.

Cilvēka toņi

Mīlas dieviete

Milda, Izolde, Džuljeta, Rebeka, Lība, Aīda

Milda latviešu mitoloģijā ir mīlestības dieviete. Viņas vārds — ja pieņemam populārāko etimoloģiju — nāk no vārda mīlēt. Rīgā Bastejkalnā kādreiz stāvēja Mildas altāris — vieta, kur jaunieši solīja mīlestību.

Izolde — keltu leģenda par mīlestību, kas ir stiprāka par nāvi. Tristans un Izolde izdzēra mīlas dzērienu un vairs nevarēja viens bez otra, lai arī liktenis viņus šķīra. Džuljeta — Šekspīra mīlestības upuris, meitene, kas izvēlējās mīlestību pat tad, kad tā nozīmēja nāvi.

Šis tonis ir par mīlestību, kas pārņem un pārveido. Ne par ikdienas pieķeršanos, bet par to kosmisko spēku, kas liek cilvēkiem darīt neprātīgas lietas, jo savādāk tobrīd nav iespējams.

Mātes pieskāriens

Anna, Anita, Annija, Ance, Maiga, Milija, Zane, Lība, Annika, Hanna

Anna — no ebreju Ḥannāh, kas nozīmē žēlastība, labestība. Tas ir viens no visvecākajiem un visizplatītākajiem vārdiem pasaulē, un tam ir iemesls — tas nes sevī ideju par labestību, kas neko neprasa pretī. Maiga — latviešu vārds ar tiešu nozīmi: maigā. Zane — iespējams no Johanna, Dieva žēlastība, latviskots un noapaļots līdz divām zilbēm.

Šis tonis ir par mīlestību, kas ir klusa. Par roku, kas noglāsta. Par cilvēku, kas ir istabā, un tāpēc istabā ir silts. Nav jēgas to skaidrot garāk — to vai nu sajūt, vai ne.

Bērna acis

Agnese, Agnija, Inese, Lilija, Paula, Paulīne, Annija, Lote

Agnese — no grieķu hagnē, tīra, šķīsta. Bet šis tonis nav par morālu tīrību — tas ir par skatīšanās veidu. Bērns redz pasauli pirmo reizi — viņam nav priekšstatu, nav stereotipu, nav baiļu. Viņš vienkārši skatās.

Paula un Paulīne — no latīņu paulus, mazais. Mazs nav nievājoši — mazs ir tuvu zemei, tuvu sākumam. Lote — no Šarlotes saīsinājuma, bet latviskojumā skan kā kaut kas neliels un apaļš, kā akmentiņš plaukstā.

Šis tonis ir par to, kā izskatītos pasaule, ja tu aizmirstu visu, ko zini, un skatītos no jauna.

Varas toņi

Valdnieka kronis

Valdis, Valda, Visvaldis, Tālivaldis, Voldemārs, Valdemārs, Regīna, Sāra

Latvijas valsts tika nodibināta 1918. gadā. Bet valdīšanas ideja vārdos ir daudz senāka. Valdis — no latviskā valdīt. Visvaldis — tas, kurš valda visu. Tālivaldis — tas, kura vara sniedzas tālu. Valdemārs — ģermāņu vārds, kas apvieno valdīšanu un slavu.

Regīna — latīņu vārds, karaliene. Sāra — ebreju vārds, princese. Abi vārdi apzīmē sievieti, kurai ir vara ne tāpēc, ka viņa to ieguva, bet tāpēc, ka tā viņai pieder.

Šis tonis ir par atbildību, ko nes vara. Par to, ka valdīt nozīmē ne tikai pavēlēt, bet arī nest uz saviem pleciem to, ko citi nenes.

Bruņinieka ceļš

Armands, Guntis, Guntars, Gunārs, Helmuts, Zigfrīds, Andris, Andrejs un daudzi citi

Šis ir viens no lielākajiem toņiem, un tam ir iemesls. Senie ģermāņu, skandināvu, un baltu cilvēki bieži deva bērniem vārdus, kas nozīmēja kaujas spēku, aizsardzību, uzvaras garu. Armands — armijas vīrs. Guntis, Guntars — no ģermāņu gund, kauja. Helmuts — ķiveres nozīme. Zigfrīds — uzvaras miers.

Bet bruņinieks nav tikai karotājs. Bruņinieks ir cilvēks, kas stājas priekšā citam, lai to aizsargātu. Aizsardzība kā dzīves aicinājums ir šī vārda vistiešākā nozīme.

Kultūras toņi

Dainu vainags

Daina, Dainis, Dainuvīte, Teika, Teiksma, Dziedra, Sonora, Ritma, Ligija, Cecīlija

Latvieši ir tauta, kas sevi definē caur dziesmām. Daina — tautasdziesma, četrrinde, kas ietver pasaules uzskatu četrās rindās. Krišjānis Barons savāca vairāk nekā 200 000 dainu — tā ir viena no lielākajām mutvārdu tradīcijām pasaulē. UNESCO to atzina par cilvēces nemateriālo kultūras mantojumu.

Dainis — dainu dziedātājs, vīrietis, kas dzied. Teika — stāstījums, leģenda, tas, kas tiek nodots tālāk no mutes mutē. Teiksma — tas pats citā formā. Dziedra — dziedoša, skaidra balss. Cecīlija — mūzikas svētā aizbildne kristīgajā tradīcijā.

Šis tonis ir par balsi, par kopējo stīgu. Par to, ka cilvēks var atstāt aiz sevis ne ēku un ne grāmatu, bet dziesmu — un tā dzīvos tūkstošiem gadu.

Svētku gaisma

Fēlikss, Felicita, Līksma, Smaida, Ksenija, Laimrota, Letīcija, Beāte, Beatrise

Fēlikss — no latīņu felix, laimīgais. Felicita — laimīgā. Līksma — līksmā, priecīgā. Smaida — smaids kā vārds. Šie vārdi ir par prieku, kas nav sarežģīts — par to brīdi, kad tu ieej istabā un tavs draugs pasmaida, un viss ir labi.

Beāte un Beatrise — no latīņu beatus, svētlaimīgs. Dantes Beatriče bija sieviete, kas viņu veda cauri paradīzei. Bet pirms viņa bija literārs tēls, viņa bija vienkārša laime — kaut kas, kas liek acīm iemirdzēties.

Dievu padebesis

Māra, Laima, Saule, Auseklis, Jumis, Milda, Lauma, Diāna, Undīne

Latviešu mitoloģija nav panteona tipa sistēma kā grieķu vai skandināvu — tā ir klātesoša, ikdienišķa, iepīta dabā un gadskārtu ritumā. Māra ir zemes māte, kas rūpējas par visu dzīvo. Laima ir likteņa dieviete, kas nosaka cilvēka mūžu brīdī, kad viņš piedzimst. Saule brauc pa debesīm zelta karietē. Auseklis ir rīta zvaigzne, kas parādās pirms Saules.

Jumis ir ražas dievība — dubultgrauds, pārpilnības simbols. Milda — mīlestības dieviete. Lauma — dabas gars, kas dzīvo tuvu ūdenim. Diāna — romiešu medību dieviete, mēness gaisma. Undīne — ūdens gars, būtne no robežas starp divām pasaulēm.

Šie vārdi bija pirms kristietības, pirms rakstības, pirms vēstures. Tie nāk no laika, kad cilvēki un daba nebija atdalīti, kad debesis un zeme sarunājās un vārdi plūda brīvi visos virzienos.

Atkārtošu vēlreiz: šie toņi ir fantāzija. Viens no daudziem veidiem, kā dzirdēt vārdus. Tavs vārds Tev var skanēt pavisam citādi. Un tas ir labi un skaisti.

Tieši tāpēc šeit ir vieta tavām rindiņām — lai katrs vārds iegūtu vēl vienu balsi.